Mēs ilgi riņķojām pa pilsētu, meklējot stāvvietu tuvāk ostai. Vietas Krētā, saprotamu iemeslu dēļ, ir maz, tāpēc mums tas izdevās ar grūtībām. Kad noparkojāmies, es pajautāju kādam čalim pie galdiņa kafejnīcā, kur nopirkt taloniņus, un viņš saprotami paskaidroja, kurp doties. Ļoti daudzi krētieši pārvalda angļu valodu, vismaz sadzīves līmenī, bet apkalpojošajā sfērā vispār visi kā viens.
Netālu no Krētas atrodas Grieķijas sala Santorini, un tūristi masveidā turp raujas, lai gan tās apmeklējuma cena nepriecē. Mēs metāmies uz ostu, lai vienkārši nopirktu biļeti prāmim līdz salai. Bet mums paziņoja, ka tam nav jēgas, jo, lai kaut ko apskatītu uz salas, ir nepieciešams transportlīdzeklis kuterīša formā, un vispār “vienkārši biļetes” uz Santorini nepārdod, tikai ekskursijas pa 140 eiro gabalā. Principā, tiešām nav maz. Vispār ekskursijas Krētā pārdod uz daudzām vietām, pie tam piedāvājums ir ļoti līdzīgs, bet cenas parasti ap 30, 40, 70 eiro. Pie tam tevi paņem no viesnīcas, bet dažreiz arī ved uz otru salas galu. Vispār, jēdzīgi un ne pārāk dārgi, atšķirībā no Santorini – bet tā ir tālu, pluss vēl tur jautrības uz veselu dienu, bet sākas viss 7 no rīta.
Ekskursiju vietā mēs pagaidām vienkārši pastaigājāmies pa krastmalu, kas pilna ar brīnišķīgiem veikaliem, kur ādas siksnas maksā 2-3 eiro, bet mugursomas – 8-14. Lūk kāda aritmētika: viena salas brauciena vietā var nopirkt 40 siksnas un sarīkot sado-mazo šovu. Ko var izdarīt ar 15 mugursomām, es atstāju izdomāt jums pašiem, iztēles attīstības programmas ietvaros.
Vēl nopirkām sen kāroto ceļvedi krievu valodā. Par krievu to varēja nosaukt tikai ar nelielu pievilkšanu: periodiski trāpījās aizraujoši vārdi, kuru jēgu saprast varēja tikai liekot lietā to pašu fantāziju, kuru trenējām augstāk. Par pieturzīmēm es nerunāju, un pareizi vien daru, jo pats arī ciešu no to trūkuma.
Jebkurā gadījumā, ceļvedis mums paziņoja, ka nebūtu slikti apskatīties uz kaut kādu majestātisku venēciešu strūklaku vecpilsētā. Mēs tik ilgi meklējām strūklaku, ka aizgājām atpakaļ pat līdz pašai Fortezai, bet tas jau arī par laimi, jo pa ceļam redzējām daudz ko aizraujošu. Retimnas vecpilsēta ir ļoti jauka. Tur ir klātesošas šauras ieliņas, sīkumu tirgotāji un visi citi šabloni, kurus jūs viegli varat pasmelties idiotiskos ceļvežos.
Starp citu, Sergejs nopirka mikrosomu, pie tam uz tās nebija cenas. Bet uz līdzīgas blakus cena bija. Kad pārdevēja sāka sist kasē vairāk nekā maksāja līdzīgā, viņš sāka protestēt. Tad viņa vienkārši pajautāja: cik vispār dosiet? Atslābināts veids, kā kārtot lietas, nešķiet?
Čalis, kurš skatās tieši kamerā, nebija īpaši jautrs, kad pārdeva Taņai maizīti. Kopumā krētieši ir diezgan viesmīlīgi, bet viņiem līdz tūristiem nav nekādas lielās daļas. Varbūt tāpēc, ka krētieši zina, ka mūsu nauda tāpat nonāks viņu kabatās, bet varbūt atslābons.
Krētas veikalos, kas aprēķināti uz tūristiem, ir ļoti daudz garšvielu komplektos un atsevišķi, kā arī olīveļļas un keramikas. Tik daudz, ka izvēlēties nav iespējams, tāpēc es neko arī nenopirku. Toties vienā no veikaliem iekšējā mikropagalmiņā bija strūklaka. Mēs jau pat grēcīgi nodomājām, ka tā ir mums vajadzīgā, ja reiz citas te nav.
Nobeigumā, pēc tradīcijas, fotogrāfijas no flickr.
Pēc Retimnas apmeklējuma mēs jau gandrīz taisījāmies uz Irakliju, bet pēkšņi uzdūrāmies drausmīgai problēmai, kas mūs teju noveda ārkārtīgi bēdīgā gara stāvoklī. Par laimi, tā veiksmīgi atrisinājās. Bet par to jūs uzzināsiet tikai nākamajā laidienā.